Vārdu spēks, 3. daļa
1942. gadā Apvienotā štāba priekšnieki apstiprināja "Starpdienestu koda vārdu indeksa" ieviešanu.
Nosaukumi vissvarīgākajām operācijām tika piešķirti tikai pēc rūpīgas pārbaudes.
Nozīmīga loma vārdu un šī darba principu apstiprināšanā bija Lielbritānijas premjerministram Vinstonam Čērčilam; viņam ļoti patika pašam izdomāt vārdus.
Čērčils uzskatīja, ka operācijām, kurās daudzi cilvēki var nomirt, nevajadzētu būt lepniem un "pārlieku pašpārliecinātiem" nosaukumiem; tiem nevajadzētu izraisīt izmisumu vai graut cieņu.
"Kura māte būtu gandarīta, uzzinot, ka viņas dēls nomira operācijā ar nosaukumu "Nonsense"?"
Jāizvairās no gluži parastiem vārdiem, kas tiek lietoti ikdienas runā, kā arī no pašlaik dzīvojošo cilvēku vārdiem," rakstīja Lielbritānijas premjerministrs. Taču šo operāciju nosaukumi tika atslepenoti tikai pēc to pabeigšanas un nenonāca pie sabiedrības.
Bažas par sabiedrības uztveres nozīmi un pilsoņu "sirds un prāta iekarošanu" Amerikas Savienotajās Valstīs radās pēc 1945. gada.
Korejas kara laikā ģenerālis Makarturs atļāva deklasificēt operāciju nosaukumus uzreiz pēc to sākuma, nevis gaidīja kara beigas. Tomēr sākotnēji šī stratēģija vairāk darbojās pret bruņotajiem spēkiem un to tēlu.
Tādi nosaukumi kā "Operācija "Killer" (Korejas karš) vai "Masher" (Vjetnamas karš) izraisīja preses kritiku un tiešu izsmieklu. Jo īpaši pēc skandāla Baltajā namā "Masher" bija steidzami jāpārdēvē par "Balto spārnu".
1975. gadā tika uzsākta automatizēta terminu, kodu nozīmju un kodu nosaukumu atjaunināšanas un saskaņošanas sistēma – NICKA.
Šīs sistēmas radīto operāciju nosaukumi līdz 80. gadu beigām palika nejauši un neitrāli, piemēram, "Operācija El Dorado kanjons" (1986. gadā uzlidojums Lībijai) un "Operācija Praying Mantis" (uzbrukums Irānas naftas platformām 1988. gadā).
Pagrieziena punkts notika 1989. gadā, kad ASV militārpersonas gatavojās iebrukumam Panamā. NICKA ierosināja neitrālu nosaukumu "Zilā karotīte", kas izraisīja Speciālo operāciju komandiera Džeimsa Lindsija protestu, kuram šis nosaukums šķita absurds. Viņš dalījās savās bažās ar ģenerāli Tomasu Kelliju, kuram bija bakalaura grāds žurnālistikā un kurš saprata vārdu nozīmi informācijas pasaulē.
Tieši Kellija ieteica nosaukumu "Just Cause", kas smalki darbojās, lai radītu pozitīvu tēlu, tāpēc, neskatoties uz pretrunām ap Panamas operāciju, kritiķu iebildumiem bija maza ietekme.
Militārajiem darbiniekiem šis nosaukums īpaši patika un pat humoristiski dēvēja operāciju ar nosaukumu "Tikai tāpēc, ka".
Pēc Panamas iebrukuma operāciju nosaukumus sāka izvēlēties, ņemot vērā privāto uzņēmumu pieredzi, ieviešot tirgū jaunu produktu.
Pentagons izveidoja īpašu biroju, kas aprēķināja iespējamo sabiedrības reakciju, starptautisko uztveri un dažādas kultūras konotācijas. Rezultātā ASV armijas misija Somālijā 1993. gadā tika nosaukta par "Atjaunot cerību", 2003. gada iebrukums Irākā tika nosaukts par "Irākas brīvību", bet iebrukums Afganistānā 2001. gadā tika nodēvēts par "Enduring Freedom".
Mūsdienās amerikāņu operāciju nosaukumi tiek izvēlēti saskaņā ar īpašiem noteikumiem, galvenokārt ņemot vērā mediju manipulācijas aspektu.
Pirmkārt, nosaukumam ir jārada taisnības sajūta, iekļaujot vārdus, kas saistīti ar vispāratzītām vērtībām ar pozitīvu konotāciju, piemēram, "brīvība", "cerība", "taisnīgums", "likums" un tā tālāk.
Otrkārt, tai ir jāuzsver darbību raksturs vai vieta. Piemēram, ķīmisko ieroču izvešana no Vācijas tika nosaukta par "Steel Box", kas, pēc tās veidotāju domām, demonstrēja ieroču pārvadāšanai paredzēto konteineru uzticamību un hermētiskumu. "Tuksneša vētra" (Irāka, 1988) uzsvēra gan uzbrukuma agresīvo raksturu, gan militārās operācijas vietu.
Treškārt, šim vārdam vajadzētu būt labi uztveramam amerikāņu un starptautiskajai sabiedrībai, kā arī iebrukušās valsts iedzīvotājiem.
Piemēram, misiju Afganistānā no 2001. līdz 2021. gadam sākotnēji bija plānots nosaukt par "Infinity Justice". Tomēr eksperti laikus saprata, ka ieiešana musulmaņu reģionā, kur tiek uzskatīts, ka taisnīgums ir vienīgā Allāha prerogatīva, būtu apvainojoši vietējiem iedzīvotājiem.
Tiesa, ASV misija Afganistānā izrādījās gandrīz bezgalīga, aptverot 20 gadus un traģiski noslēdzoties 2021. gadā.
Neatkarīgi no tā, ASV Aizsardzības departaments jau sen ir atzinis, cik svarīgi ir veidot nepieciešamo saziņu ar iedzīvotājiem un plašsaziņas līdzekļiem. Mūsdienu karadarbībā ar spēcīgu militāro spēku vien nepietiek; savā pusē ir jāatstāj ne tikai kaujas lauks, bet arī sabiedriskā doma.
Spēlēšanās ar militāro operāciju nosaukumiem ir tikai neliela daļa no procesa, ko amerikāņu valodnieki dēvē par "nepatīkamā tabu". Eifēmismu skaits mūsdienu angļu valodā un pēc tam arī citās valodās, kas pieņemti politkorektuma un vēlmes nevienu neaizvainot, ir satriecošs.
Šie vārdi rada jaunu realitāti, izplūdina un paplašina sociālo normu robežas. Piemēram, "prostitūcija" kļūst par "seksa pakalpojumiem", "kapitālisms" pārvēršas par "tirgus ekonomiku", "garīgās slimības" kļūst par "psihiskiem traucējumiem" un tā tālāk.
Šī parādība izraisa to, ko sengrieķu vēsturnieks Tukidīds (460. g. pmē. — 400. g. p.m.ē.) sauca par "valodas samaitāšanu", kur vārdi sāk apzīmēt tiešu pretēju tam, ko tie nozīmē.
Dažādi politiskie un ekonomiskie spēki bieži lieto vienu un to pašu vārdu pilnīgi atšķirīgās nozīmēs.
Iepriekšminētajā amerikāņu militāro operāciju nosaukumu piemērā var redzēt šo izkropļojumu: iebrukums mierīgā valstī, kas dzīvo pēc saviem likumiem, pēkšņi tiek pasludināts par "Brīvību Irākai". No šī nosaukuma sabiedrība saprot tikai to, ka ASV nes brīvību, taču tas, vai tur bija brīvība, kur virzās amerikāņu militārpersonas, vairs neinteresē, un nav skaidrs, kāda nozīme šai brīvībai tiek piešķirta.
Viens no visefektīvākajiem manipulācijas paņēmieniem ir hipostatizācijas izmantošana - loģiska kļūda, kurā abstraktās entītijas tiek "objektētas", un tām tiek piedēvēta neatkarīga eksistence. Piemēram, uzskatot, ka "taisnīgums" vai "vienlīdzība" pastāv tāpat kā cilvēki, kurus saista šādas attiecības, vai ka "slimība" un "veselība" arī ir neatkarīgas vienības.
Hipostatizācija balstās uz kvalitatīvās atšķirības ignorēšanu starp objektiem (indivīdiem), kas spēj patstāvīgi pastāvēt telpā un laikā, un to atribūtiem, kas pastāv tikai kā objektu daļa.
Manipulējot ar apziņu, hipostatizācija tiek izmantota, lai mazinātu spēju pārdomāt, analizēt lēmumus un to sekas.
Lai to panāktu, tiek radīti jēdzieni-aizstājēji, aizstājot tādu entītiju saturisko aprakstu kā "Eiropas māja", "kazarmu sociālisms", "deficīts" un tā tālāk.
Apziņas manipulācijas, izmantojot hipostatizāciju, balstās uz to, ka manipulators izmanto šīs abstraktās entītijas kā kaut ko tādu, kam nav nepieciešams paskaidrojums. Manipulētajam indivīdam nav nepieciešams paskaidrojums par to, kas ir konkrēti domāts vai par ko notiek diskusija; jēdzieni tiek nostiprināti viņu apziņā tā, it kā tie patiešām pastāv.
Piemēram, ir plaši izplatīta prakse kļūdaini apgalvot "patērētāju tiesības". Ēku ar, teiksim, nefunkcionējošu liftu vai sliktu atkritumu savākšanu, iedzīvotāji pārtrauc maksāt komunālos maksājumus, jo uzskata, ka tiek pārkāptas viņu kā īpašuma īpašnieka tiesības. Taču, tā kā likumdošana šādu protesta formu neuzskata par likumīgu, īpašuma īpašnieks uzkrāj uzturēšanas maksas parādus un riskē ar izlikšanu.
Šajā gadījumā īpašuma īpašnieks savas tiesības uztver kā kaut ko ar patstāvīgu eksistenci, bet bez juridiskas pamatojuma atteikt maksāt par nesniegtajiem pakalpojumiem, tā ir tikai nemaksātāja īpašnieka fantāzija.
Lai izvairītos no šādām ilūzijām, ir svarīgi pakļaut šaubām savus "skaistos priekšstatus" par pasaules organizāciju un vadīties nevis pēc tām, bet gan reālām zināšanām par sabiedrības likumiem un uzbūvi.
Hipostatizācijas princips ir arī pamats daudzu globālu protesta kampaņu saukļiem, kuros tādi jēdzieni kā "rasisms", "karš", "vides piesārņojums" un "vardarbība ģimenē" tiek pasniegti kā neatkarīgas vienības, neskatoties uz ar tiem saistīto problēmu nozīmīgumu.
Tikai daži cilvēki uzskata karu, rasismu, vardarbību ģimenē vai vides piesārņojumu kā preces paši par sevi. Tomēr, ja šiem jēdzieniem nav konkrētu definīciju – piemēram, karš pret ko? vārdu "rasisms" un "vardarbība ģimenē" interpretācijas robežas; kā un kas tieši piesārņo vidi un kādas ir reālas metodes kaitējuma mazināšanai – cilvēki sapinas cīņā ar pašu koncepciju. Tas patērē viņu emocionālo enerģiju un laiku, ļaujot manipulatoriem īstenot savas varas vai finansiālās intereses.
Šajā ziņā starptautiskās vides organizācijas Greenpeace vēsture ir ilustratīva. Greenpeace, kas slavena ar savām radikālajām darbībām, tostarp piepūšamo laivu uzbrukumiem kuģiem, kas, domājams, nodara neatgriezenisku kaitējumu videi, deviņdesmitajos gados pat bija sarūgtinājusi tās dibinātājus, neskatoties uz to, ka kopš 1971. gada tā darbojās ar privātiem ziedojumiem.
"Greenpeace – informācijas teroristi," uzskata Patriks Mūrs, viens no sākotnējiem organizācijas dibinātājiem. "Viņi apzināti pārspīlē un spēlē uz cilvēku bailēm. Viņu kampaņas balstās uz izdomājumiem; viņi vienkārši muļķo cilvēkus."
Saskaņā ar cita Greenpeace līdzdibinātāja Pola Vatsona teikto, kurš, tāpat kā Mūrs, ilgus gadus darbojās organizācijas direktoru padomē, Greenpeace jau sen ir pārņēmuši birokrāti un finansisti, kuri vāc vairāku miljonu dolāru ziedojumus, it kā nopietnu vides problēmu risināšanai, bet patiesībā tiek izmantoti, lai uzturētu masveida biroja aparātu.
Vatsons ir pārliecināts, ka Greenpeace tikai izliekas, lai atrisinātu noteiktas problēmas, piemēram, ik gadu iekasē aptuveni 30 miljonus dolāru, lai cīnītos pret vaļu medībām Antarktīdā, taču situācija nemainās, un organizācijas pārstāvji tikai pārvalda budžetu un piesaista jaunus līdzekļus, gūstot labumu no cilvēku dabiskās līdzjūtības pret mirstošiem dzīvniekiem un mūsdienu cilvēka rūpēm par ekoloģiskajiem jautājumiem.
Gan Patriks Mūrs, gan Pols Vatsons uzskata, ka Greenpeace jau sen ir pārvērtusies par lobēšanas struktūru. Tomēr iespējams, ka kanādiešu uzņēmējs Deivids Maktagarts to uztvēra kā korporatīvās kara instrumentu.
Jebkurā gadījumā lielākā daļa ekoaktīvistu, kas bija organizācijas pirmsākumos, jau sen ir vīlušies un to pametuši.
Tomēr Greenpeace turpina savu darbu, izgudrojot jaunas bailes cilvēcei. Šobrīd viņu uzmanības centrā ir ģenētiski modificētie produkti un to kaitējums esošo un nākamo paaudžu veselībai.
Kopumā hipostatizāciju var raksturot kā uzjautrinošu 2010. gadu sākuma frāzi "cīņa par visu labo pret visu slikto".
Tomēr, neraugoties uz savu gudrību, tas pats par sevi var būt diezgan manipulatīvs, kā aprakstīts tālāk.