Pilsētas klaiņojošie bērni viņam seko, aplaudējot un izsaucoties, bērni arī sākuši mest akmeņus. Bet ir dīvaini, ka šis ubags neaptur un neierobežo tos, kas met akmeņus. Smaidošs un zem lūpām dziedādams, viņš iet savā ritmā. Pēkšņi no kādas puses liels akmens triec viņam pa galvu. Kad no brūces asins plāna līnija sāk šķērsot pieri, viņš apstājas. Pēc tam viņš pagriežas pret bērniem, kas met akmeņus, un saka.