readwriteown

Internets piedzimst klusi.
Pirmajā dzīvē tā bija milzīga bibliotēka. Tu varēji klīst pa tās gaiteņiem un lasīt, ko vien vēlējies, bet grāmatas bija piekaltētas pie plauktiem. Tu patērēji. Tu nekad neko nepaņēmi līdzi mājās. Tas bija Lasīšanas laikmets—Web1. Informācija plūda vienā virzienā, no dažiem uz daudziem.
Tad bibliotēkas durvis izsita vaļā.
Pēkšņi ikviens varēja paņemt pildspalvu un rakstīt uz sienām, filmēt video starp plauktiem un aicināt draugus sanākt lasīšanas telpās. Platformas mums nodeva radošuma atslēgas. Mēs publicējām, mēs dalījāmies, mēs veidojām auditorijas. Miljardi no mums kļuva par veidotājiem vienā naktī. Tomēr kaut kas joprojām šķita nepareizi. Paši ēka—serveri, algoritmi, datu krātuves—joprojām piederēja kādam citam. Viņi varēja mainīt atslēgas, ņemt procentus vai izslēgt gaismas, kad vien vēlējās. Tas bija Rakstīšanas laikmets—Web2. Mēs radījām, bet mēs nepiederējām.