Videospēles vienmēr ir bijušas cita pasaule. Tās aicina mūs telpās, kuras mēs varam kontrolēt, izaicinājumos, kurus mēs varam atrisināt, stāstos, kurus mēs varam ietekmēt. Tomēr gadu desmitiem ne-spēlētāja rakstzīmes ir palikušas saistītas ar neredzamām ķēdēm. Tās runā pēc scenārija. Tās seko noteiktiem ceļiem. Tās reaģē paredzami, kā pulksteņi, kas ritmā darbojas mehāniskā saskaņā. Spēlētāji var cīnīties ar tām, tirgoties ar tām vai izsaukt tās uz uzdevumiem, taču dzīvības ilūzija ir trausla. NPC pastāv, taču tās neatceras. Tās nevar protestēt, jautāt vai izaicināt spēlētāju. Tās ir ainava, kas tērpta sabiedrībā.