Pastāv dīvaina sajūta, kas piekārtojas mūsdienu pasaules malās — kaut kas līdzīgs klusas apbrīnas sajaukumam ar satraukumu. Mēs dzīvojam laikmetā, kas ir sācis izaugt no sevis, līdzīgi kā āda, kas ir pārāk cieša radījumam, ko tā satur. Tehnoloģija, domāšana, identitāte un vēlme stiepjas katrā virzienā vienlaikus.
Mēs esam uzbūvējuši mašīnas, kas domā, tīklus, kas sapņo, un sistēmas, kas redz mūs labāk, nekā mēs redzam sevi. Tomēr, neskatoties uz visu mūsu inteliģenci, mēs joprojām mācāmies, kā būt gudriem.
Un šajā starpā — starp to, kas mēs bijām, un to, kas mēs kļūstam — mēs atrodam būtību tam, ko nozīmē būt bezgalīgam.